Neviena nācija bez ražošanas nevar pastāvēt. Saruna ar Ilmāru Osmani
24/05/2018
Autors: Ivars Bušmanis, "Latvijas Avīze"

Šeit, Mārupē, netālu no lidostas, Ziedleju ielas viens gals atduras pļavā, tad pa bedrainu lauku ceļu izved caur privātmāju un ziedošu dārzu rindu. Otrā galā – tajā, kas gandrīz aizsniedz Ulmaņa gatvi, – jau asfalts un modernas jaunbūves. Tur savu Silīcija ieleju – Inovāciju un pētniecības centru – ir izveidojis lielākais latviešu elektronikas rūpniecības celmlauzis AS “HansaMatrix” valdes priekšsēdētājs Ilmārs Osmanis. Kā no studenta – antenu pētnieka – izaudzis fabrikants, kurš nodarbina 350 cilvēkus un sāks ražot telpiskus displejus, par to “LA” saruna.

Jūs esat izveidojis divas AS “HansaMatrix” rūpnīcas – Ogrē un Ventspilī. Vai tagad esat lielākais latviešu elektronikas rūpnieks?

I. Osmanis: Nez vai lielākais. “Schneider Electric” piederošā “Lexel Fabrika” pēc apgrozījuma ir divreiz lielāka, bet, ja skaitītu produktu vienības, tad gan mēs saražojam vairāk. Viņiem ir divas trīs līnijas, mums ir piecas un vēl plānojam. Viņu rūpnīca un mūsu divas kopā saražojam 95% no Latvijas elektronikas. Mēs biržā esam paziņojuši, ka 2020. gadā plānojam jau 30 miljonu apgrozījumu.

Ja jūsu šodienas mērogu salīdzinātu ar mūsu vēsturiskajiem priekšstatiem par elektronikas rūpniecību, ar ko jūs sevi salīdzinātu?

Ja vēlaties salīdzināt, tad “HansaMatrix” varētu būt kā šodienas VEF vai “Radiotehnika”. Bet vēl Latvijā ir zviedru “Plockmatic Rīga” rūpnīca, kas ražo poligrāfijas brošēšanas mašīnas. Ir “Mikrotīkls”, “SAF Tehnika”. Ir “UAV factory”, kas ražo dronus. “Draugiem.lv Group” ar “Vendon”, “Istabai” un “Mapon”. Ir labi jaunuzņēmumi, piemēram, “Catchbox”, “Plus Pedal”. Vēl “Ubiquity Networks”. Kopā esam nopietns IT spēks. Ja saliekam kopā elektronikas, optikas un telekomunikāciju uzņēmumus, esam ļoti strauji augoši. Straujāki un lielāki nekā farmācija. Kopā eksportējam ap 400 miljonu eiro vērtībā, trijos gados dubultojies.

Bet tik un tā divreiz mazāk eksportējat nekā igauņi, rēķinot uz vienu cilvēku. Man tomēr gribētos jūsu uzņēmumu salīdzināt ar “Alfu”, kas bija tehniski attīstītākais un par kura produkciju nedzirdējām nekā, jo tā bija slepena…

Pavaicājiet zviedru “Ericson”, ko viņi ražo – tāpat neteiks. Mēs strādājam B2B, tas ir, esam ražošanas partneris biznesa klientiem. Ražojam preces, uz kurām nav mūsu zīmola. Mēs ražojam “Mikrotīkla” produktus – tie, kas ražoti Latvijā, ir mūsējie. Izveidot modernu rūpnīcu nav vienkārši – arī IBM savulaik atdeva savu produktu ražošanu citiem, jo neprata ar tiem nopelnīt.

Mums ir datu tīkla produkti. Otrā grupa ir industriālie produkti – aparāti, kuros ir elektronika. Piemēram, elektrības uzskaite. Iekārtas naftas torņos un ostās, rūdu raktuvēs. Trešā grupa ir industriālas kontroles sistēmas. Ceturtā produktu grupa “IoT” – lietu internets: dažādi aparātiņi, kuri komunicē savā starpā, izmantojot mobilo vai paši savu tīklu. Piemēram, ierīce vēja ģeneratoros tai kastē, kas aiz propellera – tur ir ātrumkārba, kurā šai ierīcei jāmērī un jānoziņo eļļas līmenis, spiediens, temperatūra, vibrācija. Kā citādi vēja ģeneratorus jūrā uzmanīsi? Ražojam arī “pīkstinātājus” bezkontaktu maksājuma karšu nolasīšanai. Redzat, divas no četrām jomām ir “jaunais telekoms”.

Bet šeit, inovāciju un pētniecības centrā, arī paši izstrādājam vairākus produktus. Piemēram, aparātiņu medicīnas iekārtām dažādām manipulācijām Vācijā.

Kā radās ideja par rūpnīcu?

1987. gadā, kad iestājos aspirantūrā, pētīju antenas. Kad krita dzelzs priekškars, pēc viena uzņēmēja uzaicinājuma 1991. gadā aizbraucu uz Lielbritāniju, kur pastrādāju divus gadus. Tur es sapratu, cik ļoti padomju elektronika ir dziļā pa***ā. Ieguvu saprašanu, kā darbojas bizness, ieguvu kontaktus. Sapratu, ka aspirantūru par antenu neturpināšu, bet uzsākšu savu elektronikas biznesu.

Kad 1995. gadā nodibināju savu uzņēmumu, tad jutos kā purvā: tur cinis, tur grimst iekšā, arī nodokļi mainījās ik pa trim mēnešiem, nebija skaidrs, ne cik daudz un ne par ko jāmaksā – ik mirkli par kaut ko varēja dabūt soda naudas. Pēc diviem gadiem uzņēmumu nācās slēgt, jo tas, kas bija iecerēts, nenotika.

Otrais uzņēmums “Macro Rīga” jau bija sekmīgs, jo bija izveidotas komponentu piegādes ķēdes, sakomplektējām aparatūru, izveidojām dizainu, loģistikas sistēmu un pārdošanu lielam tirgotājam. Labi atceros 1998. gada Krievijas bankrotu. Mani trīs lielākie klienti (tai laikā VEF vēl kaut ko ražoja, palīdzējām viņiem jaunas centrāles taisīt, “Komutators” un “Radiotehnika”) palika parādā. Neraugoties uz juku laikiem biznesā, tie bija goda cilvēki un vēlāk tomēr pamazām norēķinājās. Kaut arī paši samaksu no Krievijas saņēma graudā: automašīnu riepās un pat elektroenerģijā. Šolaiku uzņēmēji noteikti būtu pasludinājuši maksātnespēju un pie pirmajām grūtībām būtu tinuši makšķeres.

Tolaik bija vairāk goda cilvēku nekā tagad?

Bizness bija mazāks, bet to bija grūtāk izveidot un darbināt. Bizness, it īpaši elektronikā, nebalstījās uz likumdošanu, bet savstarpēju uzticēšanos. Ne tā kā nekustamo īpašumu biznesā, kur viens otram mēģina kaut ko atkost.

Pirmo biznesu 2002. gadā pārdevu ASV kompānijai, kad tam bija tikai pusotra miljona apgrozījums. Visu, ko es par to saņēmu, ieguldīju šajā elektronikas fabrikā. Un tad nāca 2008. gada krīze, kas nebija ne ļaunāka, ne postošāka.

Vai atšķirība tā, ka atšķirībā no Krievijas rubļa defolta šajā nauda nezaudēja vērtību, bet pat tika mākslīgi noturēta?

Cik garš, tik plats. Vai zaudējat naudas vērtību vai apjomu. Pirmajā gadījumā bija kā padomju veikalā – nauda ir, bet neko nevarat nopirkt, jo plaukti tukši. Otrajā gadījumā ir kā tagad – plaukti pilni, bet ar to naudu, kas jums ir, nevarat vajadzīgo nopirkt.

Cilvēkam tā ir vienmēr: vai nu par maz naudas, vai par maz laika, vai par maz tā, ko viņš grib dabūt. Tas viss vienlaikus nekad neiestājas.

Kāpēc ieguldījāt ražošanā?

Tik “neapdomīgu soli” spēru tāpēc, ka iepriekš no sastāvdaļām izdevās sakomplektēt diezgan labu produktu un sapratu, ka līdz ražošanai ir tikai viens solis. Zināju, ka, saliekot kopā alvas spaini un trīs lodāmurus, nekas nenotiks. Modernām ražošanas iekārtām ar manu nopelnīto naudu bija par “īsu” un nācās meklēt investorus. Atradu Zviedrijā. Pēc gada gatavošanās 2001. gadā Ogrē izveidoju “HansaMatric” rūpnīcu… ar septiņiem darbiniekiem.

Kāpēc Ogrē?

Jau tad sapratu, ka agri vai vēlu Rīga ražošanai būs par dārgu. Bet vienlaikus vajadzēja pietiekami tuvu augstskolām un inženieriem. Apvilku ap Rīgu loku, kurā bija arī Jelgava un Sigulda, bet beigās mans bijušais RTU pasniedzējs pateica priekšā: “Aizej uz Ogres ATU, viņiem ir brīva aktu zāle!” Apskrupušas mājas, kuras vajadzētu saremontēt, bija arī citur, bet to vietu paņēmu tāpēc, ka blakus bija liels, tukšs placis. Tur arī sākām. Divi gadi pagāja, kamēr nopirku zemi, jo īpašnieks noteica, ka “vectēva zemi drīkst pārdot tikai labam cilvēkam”.

Ogrē rūpnīcu uzbūvējām divos paņēmienos – 2003. un 2005. gadā. Par banku naudu, jo tā ir lētāka nekā investīciju nauda, jo pēdējai nevajag nodrošinājumu. Bet, ja nav investīciju, bankas neaizdod. Ja es ielieku vienu eiro, tad banka gatava vēl vienu pievienot.
Elektronikā vajag īpaši sagatavotus cilvēkus?

Vēl bez inženieriem mums piesakās sievietes rokdarbnieces. Kad man stājās darbā viena no Ogres trikotāžas kombināta, par sevi tā arī teica: “Man ir laba redze, un man patīk knibināties.” Jo elektronikā ir nepieciešams smalks, pacietīgs un precīzs roku darbs. Bet tur, kur ir desmit strādnieku uz līnijas, vajag vismaz vienu kvalificētu inženieri.

Ko darāt, ja jaunieši nemācās fiziku un trūkst inženieru?

Ogrē un Ventspilī mums ir noslēgti duālās izglītošanas līgumi ar tehnikumiem. Mēs rūpnīcā darba vidē mācām arodu elektronikas tehniķa specialitātē. Pēc tehnikuma beigšanas tie, kas vēlas, dabū darba līgumus. Grupā ir kādi 15, un katru gadu divi līdz pieci atnāk. Ogres vidusskolā ar nozares asociācijas starpniecību esam palīdzējuši izveidot elektronikas pulciņu, pavisam Latvijā tādu jau ir vairāk par 30.

Pētniecības jomā sadarbojamies ar RTU un Ventspils Tehnoloģisko augstskolu. Profesionālajā praksē katru gadu nāk četri pieci topošie inženieri. Mēģinām talantu ieraudzīt jau tad. Turklāt katru gadu pētniecībā atnāk strādāt divi trīs ārzemju augstskolu beidzēji. Pērn sāka strādāt Kembridžas universitātes absolvents, tikko viens puisis pēc Kopenhāgenas augstskolas pieteicās mehānikas projektu izstrādē. Puse no komandas ir ar ārzemju izglītību, seši ir ar zinātņu doktora grādu.

Es gribētu, lai visās Latvijas vidusskolās būtu robotikas interešu izglītības pulciņš vai programmētāju klubs. Tāpat kā mūsu tradīcija ir kordziedāšana, vajadzētu panākt, lai tradicionāls kļūtu darbs ar tehnoloģijām. Nevajag teoriju, vajag darboties.

Kāds tapa pirmais ražojums?

Plates “SAF Tehnikai” un zviedru uzņēmumam. Lai izgatavotu aparātu, jāieved tūkstoš sastāvdaļu. Elektroniskā shēma iznāk, saliekot tās visas kopā. Vienalga, vai tā ir klaviatūra vai televizors. Mums nevajag vilcienu kravu – mums vajag mazas paciņas, bet daudz. Liela loģistika, lai to visu sadabūtu kopā. Mēs pat izveidojām savu muitas pieslēgumu, lai tās visas deklarētu.

Kopš 2004. gada bizness gājis uz augšu ar paātrinājumu 2006. gadā, kad sākām ražot uzņēmumam “Mikrotīkls”, kad SAF bija uzrāviens un kad “Autonams” aprīkoja automašīnas ar pretaizdzīšanas signalizācijas ierīcēm “SkyBrake”. Apgrozījums trīskāršojās, un tas mums bija smags brīdis. Tad visi, kas varēja noturēt lāpstu, metās strādāt būvniecībā. Arī mūsu ražošanas operatori aizgāja: “Man tur 600 latus uz rokas maksā!” Mēs tai laikā maksājām 400, 500 latu ar visiem nodokļiem, pat lielāku labumu tā dodami saviem darbiniekiem. No paša sākuma esam strādājuši godīgi. Nu mums Ogrē ražošanas apjomu vajadzēja dubultot, meklējām steidzami sludinājumā veselu maiņu – 20 cilvēkus, bet pieteicās trīs, no kuriem divus varējām paņemt. Tad sapratu, ka Ogrē paplašināties nespēsim.

Lūkojos pēc vidēja lieluma pilsētas, kurā ir augstskola un no kurienes līdz Rīgai nevar izbraukāt. Elektronikas rūpnīcai vajag augstskolu un ostu. Tā kā svarīga ir loģistika uz Zviedriju, izvēle bija starp Liepāju un Ventspili. Manu interesi pārķēra peltais un slavētais Lembergs, kurš ļoti pragmatiski izstrādāja labu piedāvājumu un uz pilsētas zemes uzbūvēja Augsto tehnoloģiju parku, kurā piedāvāja īrēt telpas rūpnīcai. 2008. gadā sākām ar 25 cilvēkiem. Tad, kad uzņēmāmies ražot “AirDog” dronus, mums jau bija par šauru, un 2015. gadā vajadzēja paplašināties.

2007. gadā – gadu pirms krīzes – nopirkām uzņēmumu Zviedrijā. Diemžēl tad nāca “lielais cunami” un mūsu biznesu “norāva podā”. Apjoms nokritās uz pusi kā šeit, tā tur. Nācās pārdot rūpnīcu Zviedrijā, par trešdaļu mazināt darbinieku skaitu un palikušajiem – par 20% samazināt algas. Tomēr no bedres diezgan ātri izrāpāmies un kopš 2010. gada jau strādājam ar pelnošiem cipariem, katru gadu pievienojot apjomu, par kuru sanāktu jaunai rūpnīcai.

Tagad runājamies Mārupē, “HansaMatrix Innovation” telpās.

Kad 2012. gadā novinnējām japāņu tenderi pret ASV firmu, kurai iekārtas ražo Polijā, mums pateica: cenas jums ar konkurentiem vienādas, bet jums bija ātrāka un profesionālāka komunikācija un jums tajos un tajos punktos bija labāka kvalitāte. Tad es sapratu, ka tirgū mēs esam jau priekšgalā. Bet, ja esi skrējiena galvgalī, tad nedrīksti nolaist profesionalitāti zemāk. Tagad esam attīstījuši tehnoloģijas, piesaistījuši inženierus, pārstrukturējuši menedžmentu. Pirms gadiem trim četriem nolēmām paši izstrādāt produktus. Bet sagaidīt atdevi “R&D” investīcijām nevar dažās dienās. Kompetenci rada gadiem ilgi. Tagad, pēc trim gadiem, mums ir radusies nojēga, ko varam izstrādāt. Šeit mums jau strādā 22 inženieri.

Abas ražotnes tuvākajos gados tiks paplašinātas gan kvadrātmetros, gan darba vietu skaita ziņā. Pērn apgrozījums bija 20 miljoni, un katru gadu pieliekam pa 15 – 20%. Gribam augt trīsreiz apjomā un divreiz darbinieku skaita ziņā. Lielākais izaicinājums ir darba algu inflācija – 9% ir daudz, bet līdzi jātiek! Tiem, kas izdomā jaunus produktus, jāmaksā konkurētspējīgs atalgojums ar ārzemēm – trīs četri tūkstoši eiro.

Vai ražošanas izmaksu samazināšanai ir jādomā par robotiem?

Līdz šim robotika visvairāk izplatīta automobiļu ražošanā. Robotiku var ieviest, masveidā ražojot vienu detaļu. Mums ir mazi apjomi, bet liela dažādība. Mēs nebūvējam līniju konkrētam produktam, bet procesam. Brīžiem ir automatizēta, brīžiem nav. Nākotnē būs jādomā par robotizāciju, un ne tik daudz produktivitātes dēļ, bet tāpēc, ka cilvēks procesā mēdz pieļaut kļūdas. Tāpēc darbiniekiem maksājam par nostrādāto laiku, nevis par saražotiem gabaliem, lai neciestu kvalitāte.

Kāpēc jūsu kabinets izskatās mazliet pēc ārsta kabineta?…

Man bija traka ideja Ventspilī sākt ražot šķidro kristālu displejus, kamdēļ paralēli darbojas uzņēmums “Lightspace Technologies”. Pirms 10 gadiem radīts amerikāņu izgudrojums tā īsti netika līdz tirgum, bet mūsu šodienas sajūta saka, ka tas var būt noderīgs. Tas ir telpisku attēlu displejs, kam pirmajam būs mūsu pašu zīmols “LightSpace”. Daudzslāņu attēls – varat skatīties līdzīgi kā akvārijā. Biržā piesaistījām divus miljonus investīciju. Kaut gan vēl neesam izlēmuši, vai tas būs daļa “HansaMatrix” biznesa vai to pārdosim, izskatās, ka jaunais produkts saaugs ar mūsu ražošanu.

Jau tagad ar to esam priekšgalā pasaulē – sākusies sadarbība ar “Philips”. ASV mums piedāvā grantu tehnoloģijas attīstīšanai, bet… ar nosacījumu, ka to tērēsim tur. Pareizi dara, ka spiež ražot pie sevis, nevis naudu tērēt importam. Neviena nācija bez ražošanas nevar pastāvēt.

Vai tad mēs, latvieši, vairs neesam pakalpojumu, it īpaši tranzīta, nācija?

Protams, ka modernā pasaulē pakalpojumu īpatsvars būs lielāks. Bet bez ražošanas nevar attīstīties. Citi programmatūras izstrādi uzskata par pakalpojumu, es to uzskatu par intelektuālā īpašuma ražošanu.

Bet pakalpojumu centri? Zviedru taksometru dispečerpunkts Rīgā?

Ne jau mēs to pakalpojumu izgudrojām. Tas atnāca uz vietu, kur pakalpojumu lētāk sniegt. Jāsaprot, ka tai brīdī, kad izmaksas augs, nav nekas vieglāks, kā paņemt “ofisu”, “noutbuku” un apsēsties citur. Visi tie aktīvi no rīta ienāk pa durvīm, bet vakarā aiziet mājās. Te, Rīgā, nav nekāda intelektuālā īpašuma, vajadzīgs tikai cilvēku potenciāls. Protams, ja sociālajā jomā saražots par daudz speciālistu, šī ir laba iespēja viņus nodarbināt. Ražošanai ir jābūt. Ja tā ir vismaz 20% no IKP, tad tā ir veselīga ekonomika. Mums vēl mazliet trūkst līdz tam.

Vai valsts ar nodokļu reformu nav veicinājusi ražošanu? Ko tad pakalpojumos daudz reinvestēt?

Mūsu uzņēmumam šī ir pilnīgi neitrāla reforma. Kompānijām attīstības fāzē tas palīdz, jā, arī mums, bet kā investoram man dividende aplikta ar nodokli. Ja grib, lai Latvijā ienāk kompānijas, tā nav labi darīt. Ieguldītai naudai atlaiž procentu, bet izmaksātai – paceļ. Ieguvums nulle. Igaunijā, kur darbojas reinvestētās peļņas nulles likme, vidējais faktiskais ir 18%. Latvijā pirms reformas bija 15%…

Es kā investors izvēlētos valsti ar 15% nodokļu likmi nekā 20% likmi ar reinvestēto 0%. Ja es jau esmu ienācis, tad šis ir veids, kā noturēt ilgāk. Šis modelis neveicina jaunu investīciju piesaisti. Ja veikalā ir prece 100 eiro vērtībā, bet ar 30% atlaidi. Citā veikalā ir prece par 70 eiro, bet bez atlaides. Kuru jūs izvēlēsities? Droši vien ar atlaidi. Kaut gan iznākumā samaksāsit tikpat. Tā ir klienta piesaistīšanas psiholoģija.

Sākumā minējāt, ka cilvēkam nekad nav tā, ka visa pietiek. Esat miljonārs. Kas jūs dzen?

Nav man miljona ne seifā, ne kontā. Kaut esmu dibinātājs un lielākais akcionārs publiskā akciju sabiedrībā, būtībā man tās daļas nepieder. Jo nevaru vienā mirklī pārvērst naudā. Jo tad nograutu uzticību šim biznesam. Man patīk tas viss, ko es daru. Iespēja darīt nozīmē panākt, ko tu vēlies. Nauda nav pašmērķis, nauda ir līdzeklis, lai kaut ko sasniegtu. Man patīk radīt jaunas tehnoloģijas, jaunus produktus. Pašreiz mani aizrauj telpiskā displeja tehnoloģija.

Foto: I.Bušmanis
Avots: “Latvijas Avīze”, www.la.lv

Visi jaunumi
HansaMatrix

Elektronisko sistēmu izstrāde, projektēšana un ražošana.

Kontakti

Adrese: Akmeņu iela 72, Ogres nov., Ogre, LV-5001
Kontaktpersona: Jānis Sams
Tālrunis: +371 65049088
E-pasts: janis.sams@hansamatrix.com
Mājas lapa: www.hansamatrix.com

Dalīties:
Saistītie jaunumi
Aizvērt
/